Jau ir pagājuši vairāk nekā 80 gadi kopš Latvijas Republikas Satversmes pieņemšanas. Un tieši šajā gadskārtā sabiedrība lemj vai veikt radikālas konstitūcijas reformas, vai varbūt aprobežoties ar esošās konstitūcijas “kosmētisko remontu”. Tieši pašlaik būtu ļoti ieteicami atgriezties pagātnē, lai varētu apskatīt, kā radās Latvijas konstitucionālās iekārtas.
Latvijas politiskās vēstures elementi, ļauj mūsu valsti pieskaitīt pie Eiropas valstu loka ar senākajām konstitucionālisma tradīcijām, jo tiesiskas valsts ideja Latvijas teritorijai izdotajos normatīvajos avotos tiek deklarēta jau XVI gadsimtā.
Kas tad varētu būt konstitucionālisms? Amerikāņu autors Džons Patriks atzīmē, ka “konstitucionālisms nozīmē ierobežotu valdību un likuma varu, lai novērstu patvaļīgu, aizskarošu varas lietošanu, lai aizsargātu cilvēku tiesības, lai atbalstītu demokrātiskas procedūras vēlēšanās un sabiedrības politiskas īstenošanā un lai sasniegtu sabiedrības atbalstītos mērķus.”
Tātad par konstitūciju mēs varam runāt tad, kad mēs sastopamies likumā ar ierobežotu valsts varu, kur likums nosaka varas prerogatīvu robežas, fiksētas procedūras, pēc kurām valdība darbojas, piešķir garantijas pārvaldāmajām personām, kas aizsargā viņus no valdītāja patvaļas, paredz reālu kontroles sistēmu pār valdību.…
