Es domāju, ka Aleksandra Čaka liriskais varonis ir dumpiniecisks pašpuika, ielas zēns un huligānisks tradicionālo vērtību noliedzējs. Nē, viņš ir vēl kas vairāk. Viņā strāvo vēl vairāk dumpinieciskuma, skarba skatījuma un pilsētas mīlestības. Dažārt viņš ir pilsētas zēns “žokeja cepurē un nodrāztos zābakos”, “Ielu smakas un rupjības piezīdies, / Nīstot visu, kas mierīgs un lēns,” Citās reizēs viņš ir kāds paklīdis īpatnis. Viņš klejo pa pilsētu un pavisam nejauši satiek, piemēram, kādu sievieti naktī uz ielas vai dienā tramvajā. Viņš jau kuro stundu ir ielās, viņš sastop zābaku tīrītāju, kādu zelli, kas skrien pakaļ meičām vai nomales tirgus sievas, ar kurvjiem rokās. Viņš ir vērīgs klejotājs. Viņš saskata cilvēku likteņus, pilsētas seju un skarbo likteni noteku caurulēs, afišās, izkārtnēs, kiosku logos un māju stūros. Viņš ir pilsētas romantiķis. Lauku dabas vietā viņš labāk izvēlas puķu podu, upes un ezerus aizstāj rensteles un peļķes ielu malās, bet putni ir ratu čīkstoņa un runču brēcieni.
…
