Pozitīvo brīvību Jesaja Berlins saprot kā vēlme, saprašanu un spēju darīt lietas, ko indivīds pats vēlas pieņemt lēmumus, kurus neietekmē nekāds cits ārējās spēks, kā arī prāta attīstīšana virzienā, kas indivīdam šķiet vissvarīgākā. Respektīvi, indivīds tieksies uz šo brīvības izpausmi jebkādiem līdzekļiem, taču tā viņam šķiet kārdinoša, jo savā ziņā ir nedaudz ierobežota, jo ne katrs spēj, var un vēlas sasniegt šo tālo mērķi, kas ļaus būt diktatoram paša apziņā. Tiek minēts arī tas, ka cilvēks fiziski atsakās būt kalps jeb vergs kādai citai augstākas kārtas personai, proti, indivīds strādājot un pelnot iztikas līdzekļus ir peiekšnieks sev, taču vai šāds cilvēks ar atvērtu prātu nav filozofijas, dabas un garīguma vergs? Mūsdienās indivīds nav pilnībā brīvs, jo ir tādi cilvēki jeb līderi, kas nemeklējot labumu sev, taču sniedzot to otram ietekmē mūsu prātu un apziņu, viņi to dara, lai indivīds „izprastu” pasauli un visu to, kas ir apkārt vēl labāk, un tiklīdz indivīds atdod savu prātu šim līderi ar viņu tiek manipulēts pēc sirds patikas.…
