Mūsdienu cilvēks nevarētu būt bez romantisma!
Romantismā ir meklējami pārsvarā visu šodien vērojamo procesu aizsākumi. Tas bija 19. gadsimts, kad romantisms izauga no sabiedrības pretestības pret auksto klasicisma estētiku un apgaismības filosofiju.
Agrais deviņpadsmitā gadsimta romantisms apgaismības racionālismu apgrieza kājām gaisā. Romantiķi dabu uztvēra nevis kā milzīgu mašīnu, bet gan kā dzīvu organismu. Viņi nepievienojās deistu uzskatam, ka Dievs ir atšķirts un tālu projām, bet ticēja, ka Dievs ir tuvu klāt un ir cieši saistīts ar fizisko pasauli. Dievs ir klātesošs dabā un mūsos. Daži pat Dievu identificēja ar dabu un sevi pašu, nomainot Bībeles Dievu (kas ir gan klātesošs, gan transcendents) ar jaunu panteismu. Pretstatā apgaismībai, kas pieņēma, ka vissvarīgākās cilvēka spējas ir saprāts, romantisms par cilvēciskuma pamatu pieņēma emocijas. Romantiķi individuālo pacēla pāri bezpersoniskām, abstraktām sistēmām. Morāles pamats bija pašpiepildījums, nevis praktiskums.
Pretstatā apgaismībai, kas vadījās pēc dabaszinātņu paradigmām, mēģinot tās attiecināt uz visiem dzīves aspektiem, romantisms, kā parādījusi Nensija Pīrsija, vadījās pēc bioloģijas paradigmām.…
