Latvijā medicīnas pirmsākumi rodami jau pirmatnējās kopienas laikmetā. Ziņas par to sniedz arheoloģiskie izrakumi. Cilvēki gadu tūkstošu ilgajā pieredzē uzkrāja empīriskas zināšanas tautas medicīnā, iepazina derīgus augu, dzīvnieku, minerālu izcelsmes ārstniecības līdzekļus. Arheoloģiskajos izrakumos atrastās ārstniecības augu sēklas liecina par iespējamu augu lietošanu dziedniecībā.
Tautas priekšstatus par slimību izcelsmi, ārstniecības līdzekļiem un paņēmienu izvēli ietekmēja pirmatnējā reliģija. Slimību izpausmju apzīmējumi (lauzējs, dūrējs, žņaudzējs) atklāj tautas medicīnas animistiskos priekšstatus. Tautas dziednieku nosaukumi radušies pēc viņu lietotajiem ārstniecības paņēmieniem un metodēm. Īpaša nozīme bija pirtij, kur notika dzemdības un kur dziedināja slimos.
13. un 14. gs Rīgā tika dibināti pirmie klosteru hospitāļi – Sv. Jura hospitālis, Sv. Gara konvents, Lācara hospitālis. Pirmās aptiekāru „bodes” minētas Rīgā 1291. gadā, pirmā aptieka Rīgā – 1357, Jelgavā – 1578, Kuldīgā – 1622, Liepājā – 1646. Pie aptiekām bieži pastāvēja aptieku dārzi, kuros kultivēja ārstniecības augus. Mācīto ārstu trūkums feodālisma laikmetā un medicīniskās palīdzības dārdzība veicināja tautas medicīnas attīstību.…
