Ievadā tiek minēts, ka traģēdijas , dzeja, komēdija un kora dziesmas ir atdarinājumi. Šie atdarinājumi atšķiras trejādi: ar atšķirīgiem atdarināšanas līdzekļiem, ar vielu, kas jāatdarina un atdarināšanas veidu, kas ikreiz ir citādāks.
Mākslās tiek atdarināts ar valodas, ritma kā arī harmonijas palīdzību. Mūzikālajos žanros tiek izmantota harmonija un ritms, dejas mākslā savukārt tikai ritms, bet literārais žanrs izmanto tikai vārdus (valodu).
Min to, ka ka jebkurš pantmērā sarakstīts literārs darbs nav dzeja.
Ir mākslas, kas izmanto ritmu, melodiju, pantmēru, piemēram, traģēdija un komēdija, kas šos līdzekļus lieto atsevišķās darba daļās.
„Episkā dzeja, traģēdijas sacerējumi, tāpat arī komēdija un ditirambu dzeja, lielākā aulētikas un kitarstikas daļa – tas viss kopumā ir atdarinājumi.” (35.lpp)
„Ja kāds izdevis sacerējumu pantmērā par medicīnu vai dabaszinātnēm, tad to jau mēdz dēvēt par dzejnieku, lai gan nav nekā kopīga Homēram ar Empedoklu, atskaitot vienīgi pantmēru.” (36.lpp)…
