Šo jautājumu Heidegers uzdod pasaulē, kas ir piedzīvojusi Nīčes atskārsmi: “Dievs ir miris”, un, lasot šo Heidegera darbu, vismaz sākumā rodas reminiscences ar Jungu un viņa arhetipiem.
Darba sākumā Heidegers lielā mērā atsaucas uz Helderlīnu, gan runādams par trūcīgo laiku (kas radies tāpēc, ka dievi ne tikai aizbēguši, bet izdzisis arī viss dievu spožums), gan par dzejnieka vietu un lomu tanī. Dzejnieki tad nu esot tie, kuri caur savām dziesmām meklē aizbēgušo dievu pēdas. Tie ir īpatņi, kas tuvina cilvēkus nākamībai un reizē neļauj aizmirst saikni ar pagātni.
Tālāk seko jautājums – vai Rilke ir dzejnieks trūcīgā laikā?
Un tad – sīka un smalka dzejoļu analīze, “piesienoties” vai pie katra vārda, it kā tie būtu filozofiski traktāti, nevis dzejoļi.
Tā pamazām Heidegers atklāj, kam un KĀDAM tad jābūt dzejniekam, kad laiks ir trūcīgs. Dzejnieks, būdams drosmīgāks, ir esamības sūtnis un reizē radītājs.…
