Ja man liktu definēt jēdzienu „reklāma”, es teiktu šādi: reklāma pati par sevi ir metriāls (video rullītis, papīra bukletiņš, stends u.tml.), kura mērķis ir prezentēt noteiktu produktu un radīt interesi cilvēkos, rosināt vēlmi pie šī produkta tikt, iegūt savā īpašumā.
Izrakājot pieejamās vārdnīcas izvēlējos šādas definīcijas: „Uzraksti, plakāti, radio paziņojumi, sludinājumi, video - vai kino sižeti, kā arī īpaši pasākumi (prezentācija, degustācija u.c.), kuru nolūks ir piesaistīt uzmanību, radīt interesi, popularizēt (ko), lai palielinātu pieprasījumu (pēc tā) un gūtu peļņu.”1
Bet reklāmas likums vēsta, ka „reklāma ir ar saimniecisko vai profesionālo darbību saistīts jebkuras formas vai jebkura veida paziņojums vai pasākums, kura nolūks ir veicināt preču vai pakalpojumu (arī nekustamā īpašuma, tiesību un saistību) popularitāti vai pieprasījumu pēc tiem.”2
Latvijas likumdošana nosaka, ka reklāmai ir jābūt patiesai, objektīvai un likumīgai. Reklāma „nedrīkst mazināt sabiedrības uzticēšanos reklāmai, un tai jāatbilst godīgas konkurences principiem.…
