Jebkuras sabiedrības neatņemama sastāvdaļa ir notiesātās personas, kas sodu par saviem nodarījumiem ir izcietuši kādā no labošanās iestādēm, taču ikdienā vairumam cilvēku šī sabiedrības daļa paliek apslēpta, jo nav bijusi saistība ar ieslodzītajiem vai personām, kas ir atbrīvojušās no ieslodzījuma. Darba autorei ikdienā ir cieša saskarsme ar agrāk krimināli sodītām personām, tāpēc bieži dzirdēti stāsti par dzīvi ieslodzījuma vietās, kas vairumā gadījumā ir ar negatīvu pieskaņu. Radās jautājums, vai mūsu likumdošanā ir radīti pietiekami priekšnoteikumi ieslodzīto pozitīvai resocializācijai? Darba mērķis ir izpētīt un salīdzināt Latvijas likumdošanu Sodu izpildes jomā ar ārvalstu likumdošanu šajā jomā, lai noskaidrotu, vai Latvijas likumdošanā būtu nepieciešams ieviest novitātes ieslodzīto dzīves uzlabošanai. Šo jautājumu noskaidrošanai pēc autores domām ir svarīgi apskatīt ieslodzījuma vietu veidus un režīmus tajos, ieslodzīto sadalīšanu kategorijās, kā arī darba un izglītības iespējas cietumos, disciplinārsodu veidus un pamudinājumus. Katra šī jautājuma apskatei tiks veltīta nodaļa darbā. Darbā tiks apskatīta Latvijas, Igaunijas, Norvēģijas un Grieķijas likumdošana sodu izpildes jomā. Brīvības atņemšanas soda izpildi Igaunijā reglamentē Likums par soda izpildi, kas saistīts ar izolāciju no sabiedrības1, kas pieņemts 2000.gada 14.jūnijā un spēkā stājās 2000.gada 1.decembrī.…
