Kā norāda filozofs Jānis Broks, bez dabisko tiesību klātbūtnes nav iespējama ne tikai tiesību filozofija, bet arī tiesiska cilvēciska dzīve. Pozitīvajām tiesībām ir jābūt pakārtotām dabiskajām tiesībām. Dabiskās tiesības ir kā vispārējie noteikumi jebkuras tiesību sistēmas izveidei. Tās nosaka, uz ko drīkst piespiest cilvēku, bet uz ko nekādā ziņā nedrīkst viņu mudināt, kā arī tiek izvēlētas piespiešanas metodes un procedūras. Dabiskai tiesībai jābūt universālai un vispārējai, piemērotai visām tiesību sistēmām.
Advokāts Jānis Neimanis norāda, ka dabiskās tiesības ir tiesības augstākajā izpratnē. Tās stāv pāri visām pozitīvajām tiesībām. Tās ir rīcības mērs un sirdsapziņa, tās ir likumu karalis, normu norma. Galvenais dabiskās tiesības tradīcijas princips – secinājums par augstāku pastāvīgi spēkā esošu, no valsts neatkarīgu normu un principu pastāvēšanu, kas reprezentē saprātīgumu, taisnīgumu, objektīvo vērtību kārtību, Dieva gudrību, kas ir ne tikai kā direktīvas likumdevējam, bet arī darbojas tiešā veidā. Dabiskās tiesības projektē, kādām tiesībām ir jābūt.
Dabisko tiesību meklējumi ir universālu jēdzienu meklējumi. To galvenais mērķis – nevis konkrēti uzdevumi, bet gan valdošie ideāli un pētījumi par ideālu īstenošanos vēsturē. Tāpēc dabiskās tiesības paredz pastāvīgi mainīgas juridiskās normas. Tiesību regulatīvi netiek mākslīgi konstruēti. Tie balstās uz dabiskajām tiesībām, kuras mainās līdz ar sabiedrību. Nekas nestāv uz vietas, mainās sabiedrība un mainās morāle un tikumi, tāpēc arī pozitīvo tiesību normas laiku pa laikam tiek pārskatītas, uzlabotas un papildinātas.
Dabiskās tiesības ieņem nozīmīgu vietu blakus pozitīvajām tiesībām, tās eksistē paralēli pozitīvajām tiesībām un tādējādi veidojas specifiska, sajaukta tiesību sistēma. Dabisko tiesību principi kalpo kā mēraukla tiesību novērtēšanai, ko daudzkārt uzsvēruši Eiropas Savienības un ANO diplomāti. Mūsdienās iespaidīgākās politiskās un ekonomiskās organizācijas (ANO, EFTA, ES, NATO, Ziemeļvalstu padome) pieprasa, lai dalībvalstu likumdošanā nebūtu pretrunas ar vispāratzīto dabisko tiesību principiem. Šis fakts jau vien pierāda, ka dabisko tiesību loma mūsdienās ir pietiekami augsta un svarīga.
…
VISPĀRĪGĀ UN TIESĪBU FILOSOFIJA - 28.uzdevums 1. Filozofijas loma cilvēces aktuālo problēmu risināšanā Filozofiska rakstura jautājumi bija svarīgi jau pirms mūsu ēras un ir aktuāli arī mūsdienu sabiedrībā visā pasaulē. 1. Filozofijas loma cilvēces aktuālo problēmu risināšanā Filozofija tiek definēta kā zinātne par dabas, sabiedrības un domāšanas vispārējiem likumiem. Tā ir mācība par esamības un izziņas vispārējiem principiem. Tā ir gudrības, patiesības mīlestība; dziļi personiskas pasaules, cilvēces un cilvēka būtisko, mūžīgo eksistences jautājumu, principu meklējumi un to atklāsme. Filozofija ir saruna ar sevi un citiem, kas palīdz rast atbildes uz cilvēces aktuālajām problēmām. Jau filozofijas definīcija vien atklāj, ka tai ir būtiska loma cilvēces aktuālo problēmu risināšanā. (...) 2. „Ja tomēr filozofija vispār un principā nav zinātne, tad priekš kam tā ir, uz ko tā var vēl pretendēt universitātes zinātņu lokā? Vai filozofija tad neizrādās vienkārši par kāda pasaules uzskata sludināšanu? Bet pasaules uzskats? Kas tas ir, ja ne atsevišķa domātāja personiska pārliecība, kas sakārtota sistēmā un uz kādu laiku saliedē piekritēju grupiņu, kuri drīz paši uzbūvēs savas sistēmas? Vai tad situācija ar filozofiju nav kā kādā lielā gadatirgū?” Heidegers. Jūsu atbildes uz viņa jautājumiem. Martins Heidegers ir savdabīgs un pretrunīgs 20. gadsimta vācu filosofs un domātājs . Heidegers norāda, ka jautājot, kas ir filosofija, mēs runājam par filosofiju. Tādejādi cilvēki grib it kā pacelties virs filosofijas, būt tās ārpusē. Bet jautāšanas mērķis ir “ieiet iekšā” filosofijā, piedalīties, rīkoties saskaņā ar to. Heidegers atzīst, ka pārdomas par esamību bagātīgi ietveras filosofijas vēsturē. (...) 3. Uz kāda pamata F.Engelss uzskatīja, ka cilvēka vēsture ir cilvēces virzīšanās uz brīvību? Engelss ir norādījis: „Kad mēs domās aplūkojam dabu vai cilvēces vēsturi, vai arī mūsu garīgo darbību, tad mums vispirms atklājas bezgalīga sakaru un mijiedarbību savijuma aina, kur nekas nepaliek nekustīgs un nemainīgs, bet viss kustas un mainās, top un iznīkst. Tā mēs vispirms redzam kopējo ainu, kur atsevišķais pagaidām vairāk vai mazāk paliek pēdējā vietā, mēs vairāk ievērojam kustību, pārejas un sakarus nekā to, kas kustas, pāriet vai atrodas kustībā.” (...)
