-
Lavrentijs Berija (1945.-1953.)
Lavrentijs Berija dzimis 1899. gadā Merheuli ciemā, netālu no Suhumi. Viņš ir beidzis Suhumi ģimnāziju, pēc kuras devies studēt uz Baku tehnisko skolu un pēc tam turpinājis mācīties politehniskajā institūtā. 1915. gadā Berija bija iestājies sociāldemokrātu grupā, armēņu nacionālistu partijā Dašnakcjutun. Šī grupa bija saistīta ar kādu boļševiku partijas šūnu, kuras viens no biedriem bija Mikojans. Pirmā pasaules kara laikā Berija tika iesaukts armijā, un vairākus mēnešus viņš pavadīja frontē Rumānijā, līdz brīdim, kad 1917.gadā viņš atgriezās Baku, kur pilsoņu kara laikā darbojās pagrīdē. Tad viņš atgriezās Gruzijā, bet drīz tika arestēts un izsūtīts uz Baku. Strādājis arī par tehniķi un kā muitas darbinieks Gruzijā un Azerbaidžānā. Komunistu partijā iestājies 1920. gadā, kad iznāca no cietuma Azerbaidžānā. Viņš pievienojās čekai, pateicoties Bagirovam. Līdz 1921. gada februārim Berija bija atbildīgs par čekai piesaistīto buržuāzijas īpašumu atsavināšanas un darbaļaužu dzīves apstākļu uzlabošanas komiteju, bet jau šajā pašā mēnesī tika nosūtīts uz Tbilisi, bet jau aprīlī Azerbaidžānas čekas vadītājs D. Bagirovs iecēla viņu par šīs organizācijas slepeno operāciju nodaļas vadītāju. Tā kopš 1921. gada bijis vadošos čekas amatos Gruzijā un Aizkaukāza Federācijā (tajā ietilpa Gruzija, Armēnija un Azerbaidžāna, un tā pastāvēja no 1922. – 1936. gadam). Trīsdesmito gadu sākumā Berija tiek pārcelts partijas darbā un kādu laiku ir Gruzijas komunistu partijas centrālkomitejas pirmais sekretārs, tālāk seko strauja karjeras izaugsme Maskavā, un pēc NKVD rindu tīrīšanas 1938. gadā Staļins ieceļ Beriju par PSRS iekšlietu tautas komisāru.
Berija 1945-1950.
Pēckara periodā Berijam bija daudz darba un iespēju izsisties, turklāt jau kara laikā viņš sevi bija pierādījis kā spēcīgu, apņēmīgu un bezjūtīgu vīru – tieši tādu kāds bija nepieciešams padomju vadībai.
…
Referātā ir atainota, galvenokārt Berijas darbība laikā no 1945 – 1953.gadam, viņa nāves brīdim. Lai iesāktu „stāstu” par attiecīgo laika posmu, ievadā nedaudz virspusējas biogrāfijas. Manuprāt, tas ir nepieciešams vispārējai informācijai par šo personību. Viņš ir dzimi 1899.g. Gruzijā, mācījies politehniskajā institūtā, un jau 1920.g. iestājies komunistiskajā partijā. Notika strauja viņa karjeras izaugsme, un ātri vien Berija kļuva par augsti stāvošu čekas personu, bet jau 1938.g. viņš nonāk Maskavā kā PSRS iekšlietu tautas komisārs, un jau kā uzticams Staļina sabiedrotais. Berijas darbību var iedalīt vairākos laika posmos, tādēļ otrā nodaļa ietver viņa darbību laika posmā no 1945 – 1950.g. Šajā laikā viņš uzsāk vienu no savas karjeras lielākajiem projektiem – atombumbas programmu, kuru veiksmīgi vada līdz pat 1953.g., kad darbību šajā sfērā pārtrauc viņa apsūdzība un arests. Šai laikā notiek Berijas izaugsme, viņš kļūst par Staļina uzticības personu, 3. ietekmīgāko personu valstī. Kad pie varas apvāršņa parādās Ždanovs, sākās liela konkurence un cīņa par varu, kurā uz brīdi Ždanovs gūst virsroku. Pēc Ždanova nāves, Berija ar savu tuvu līdzgaitnieku Maļenkovu atkal atgūst augstāko varu, atkal kļūst par Staļina uzticamākajiem biedriem. Berijam ir lielākā ietekme uz Staļinu tieši ārpolitikas jautājumos, un viņš to izmanto uz „pilnu klapi”. Tomēr Staļins bija palicis paranoisks, viņš bija smagais slims, bet nebija domājis par savu varas mantinieku, un tā kā Berija bija ļoti ietekmīgs, Staļins pats sāka baidīties no vīra, ko pats radījis. Laika posms no 1950 – 1953.g. bija ļoti saspringts laika posms. Parādījās Hruščovs, kurš bijaspēcīgs konkurents Berijam. Berijas ietekme sāka rukt. Berija tika vainots pie Gruzijas problēmām, un viņš ar vien vairāk sāka just savas ietekmes uz Staļina zudumu. Kad nomira Staļins, Berija tikai priecājās, jo tagad bija viņa iespēja nostiprināt savu varu. To viņš arī darīja, kopā ar savu uzticamo Maļenkovu. Staļina bērēs viņš uzvedās citādāk kā pārējie, tā vietā, lai slavinātu Staļinu, viņš runāja par turpmākajiem plāniem PSRS vadībā. Viņam padomā bija dažādas liberalizācijas reformas, un, lai arī viņš bija iekšlietu ministrs, tās lielā mērā ietekmēja arī ārpolitiku. Šādas pārmērības viņa kolēģi nevarēja ciest, un Hruščova sarīkotajā sazvērestībā Berija tika apsūdzēts un arestēts, bet vēlāk sodīts ar nāvi. Berijas dēls Sergo savā grāmatā „Berija – mans tēvs” ir rādījis ļoti pozitīvu, pat labdabīgu sava tēva tēlu, kas būtībā nepavisam nav objektīvs. Tomēr viņa grāmata palīdz objektīvāk skatīties uz Beriju, kurš vienmēr pazīstams ar savām nežēlībām un kā galvenais Staļina „miesnieks”, tomēr šis darbs liek lielāku uzsvaru uz viņa reformu plāniem un cilvēciskajām īpašībām.
