2007. gada septītajā decembrī pirmizrādi Dailes teātrī piedzīvoja režisora Dž. Dž. Džilindžera (Raimonds Rupeiks, 1966.) veidotais rokmūzikls divās daļās – „Drakula. Svešās asinis”, kura libreta autors ir literāts, publicists Ilmārs Šlāpins (1968.), komponists – Andris Vilcāns, savulaik skandalozā iestudējuma „Fausts. Deus ex machina” mūzikas komponists.
Pirms runāt par „tehniskākām” lietām, jāievēršas šī skatuves darba idejiskajam iztirzājumam un vērtējumam. Skaidrs ir viens – daudziem atkal var viszinīgi māt ar galvu un teikt „Džiļa stils”. Un gaidīt ko spilgtu, atšķirīgu no „tradicionālā”. „Drakula” ir uzvedums, kas neatstās vienaldzīgu – tas izraisīs vai nu simpātijas vai nepatiku. Daļēji var piekrist daudz pieredzējušu teātra kritiķu, vērtētāju sacītajam par izrādes būtību – ka idejiski īsti netop skaidrs, kādu ziņojumu mums vēlas raidīt režisors un, protams, arī libretists. Vai tiešām tas ir hipijisks ziņojums, kas, nevēršoties pret to, bet gan tikai liekot pārdomāt un izvērtēt, vēsta par pasaules politiskajām aktualitātēm, valdošo haosu, terorismu, nāciju nesadzīvošanu, diskrimināciju, savtību, ļaunumu, noziedzību un mehanizāciju?…
