Optimistiskais traģisms izriet no ticības uzvarai, no optimistiska uzskata par dabas un sabiedrības attīstības gaitu. Optimistiskās traģēdijas varoņa bojāeja nav viņa ideju un ideālu bojāeja. Tā, piemēram, mirst Romeo un Džuljeta, bet viņu nāve it kā apliecina, ka mīlestība ir stiprāka par visu, ka tā nepazīst šķēršļus. Traģisma optimistiskā izpratne raksturīga sociālistiskā reālisma mākslai, kas kopumā pauž cilvēces augstākos ideālus. Ticību šiem ideāliem nemazina nekādas briesmas un ciešanas, jo tie atbilst sabiedrības objektīvajai attīstības gaitai pa vispārējā progresa, humānisma un patiesa skaistuma ceļu.
Pēc šī darba varu secināt, ka daudzi no mums īsti neizprot traģiskā jēdzienu un tā nozīmi. Šis darbs tikai apliecināja to, ka traģiskais pauž skaistā un cildenā smagas ciešanas vai bojāeju nesamierināmas pretspēku cīņas rezultātā. Traģiskais cieši vijas ar skaisto un cildeno, jo gan mākslā, gan arī dzīvē mēs pārdzīvojam par labā tēla bojāeju vai tā nebeidzamām ciešanām. Es piekrītu N.Černiševskim, kas atzīmē, ka traģiskais cilvēka dzīvē ir šausmīgais; tas saistīts ar cilvēka ciešanām vai bojāeju, tomēr mūsu līdzjūtības mērs atkarīgs no tā, cik skaistas vai cildenas ir parādības, kas iet bojā. Saprotu, ka traģiskais cieši saistās ar estētiku, jo pauž skaistā un cildenā ciešanas.
…
