Izmantoti arī tādi frazeoloģismi kā „Tev acu pierē nav?” [1; 345] un „Acis met zibeņus” [1; 345]. Visbiežāk lugā sastopams tāds mākslinieciski tēlainais izteiksmes līdzeklis kā uzskaitījums jeb sablīvējums: „Pēc šī sapņa es jūs piepeši visur redzēju – televizora ekrānā, uz ielas, teātrī, visur, jūs man burtiski mācāties virsū no visām pusēm” [1; 337], „Un tomēr tie (tērpi) ir tik dīvaini, mums bija tik balti, skaisti, nogludināti” [1; 342], „Ei, vai tad neskriesi pakaļ, ar zobiem, nagiem neplēsīsies, meitenīti neglābsi?” [1; 349] utt. Valodas īpatnības atrodamas maz. Vairakkārt sinonīmi, piemēram, vērte (vērtība), brunči (sieviešu svarki), ļaudis (tauta), bubināt (murmināt).
Man šī, ne pārāk garā, luga patika, jo to bija viegli lasīt. Arī darbības vietas maiņa bija pārsteidzoša, neparedzama. Notikumi likās aizraujoši. Manuprāt, Leldei Stumbrei ir izdevies ieinteresēt lasītāju ar neparedzamām darbībām. Esmu sajūsmā arī par Leldes Stumbres lugas „Dancoju, spēlēju” nobeigumu. Tas pasaka skaidri un gaiši, ka Vija Artmane turpina savu lielisko aktrises dzīvi pa citām lugām un, ka mums, latviešiem, pieder tik daudz lieliski un izdevušies daiļdarbi, ka Vijai Artmanei vajadzēs tajos dzīvot mūžīgi: „Bet galu galā viņa, protams, atjēgsies un atgriezīsies, kaut gan... ir tik daudz foršu darbu, ak Dievs, tik daudz...” [1; 366]
…
