„Uz putnu lielceļa” krājuma vāka krāsainais varavīksnes starojums jau liecina par gaišo un labo, kas, vāku atverot, gaidāms. Šis ir vienīgais apkopotais krājums no Ojāra Vācieša daiļrades, ko es spēju pārlasīt atkārtoti. Atveru nejauši izvēlētu lapaspusi –
„Tavs smaids ir zibens silts
un lietus tīrs,
un – rīts, kas manī plinkšot pil,
līdz esmu piepildīts”.
Manī, kā varētu būt arī ar pārējiem lasitājiem, ieplūst gaišas emocijas, jo sajūta ir itkā šīs rindas būtu veltītas tieši man. Laime nav burtiski minēta, bet dzejnieks ir jūtami laimīgs. Laimīgs par smaidu, ko viņām lemts redzēt. Mīlestība, naiva, neviltota un mīļa, caurstrāvo dzejas rindas
„Mēs sēdējām katrs uz savas malas,
šūpojām kājas”.
„Cik pie tevis ir savādi silti”,
viņš saka. …
