Viena no mūsdienu filosofijas pamatproblēmām ir valoda. Tas zināmā mērā ir pārsteidzoši, jo iepriekšējos gadsimtos valodas jautājumi filosofijā nebija centrālie un tikai 20. gadsimtā parādījās fundamentālas valodas filosofijas koncepcijas. Kaut arī valodas filosofijas izveidošanos daudzu gadsimtu gaitā traucē pārliecība, ka valodas būtību izdosies saskatīt, risinot jautājumus par tās izcelšanos, salīdzinot ar agrākajiem gadsimtiem, tās izpratne ir principiāli mainījusies un paplašinājusies.
Valoda ir kā pilsēta, kas visu laiku aug un attīstās, bet mums, cilvēkiem, tā ir jākopj un jātīra. Tomēr mēs par valodas būtību nemaz nedomājam, jo to uztveram tikpat pašsaprotamu kā elpot vai ēst. Vai kāds, izņemot filosofus un domātājus, ir dziļāk padomājis, kas notiktu, ja nebūtu valodas?
Mūsdienu valodas filosofija nav tikai un vienīgi filosofija par valodu. Tā ir filosofija, kas runā par pieredzi, jēgu, vēsturi, cilvēka esamību, komunikāciju, sabiedrību, varu, raugoties uz šīm tēmām no valodu skatpunkta.
Tradicionālajā skatījumā valodu mēdz dēvēt par domu izteiksmes līdzekli, kas nodrošina saziņu. Mums tā ir tikai valoda, ko lietojam ikdienā. Mūsdienu filosofija atzīst, ka uzskatīt valodu tikai par līdzekli ir nepietiekami, jo valoda veido situācijas, tajā noris notikumi. Valoda ar savu ierosmi nosaka, ko un kā teikt. Būtībā runā pati valoda, mēs to tikai izrunājam. Valoda rada mūsu dzīves pasauli, kuru ieraugām tikai tādu, kādu mums to parāda valoda. …
