Kā Nīče saprot traģiskā jēdzienu (traģēdiju, traģisko mītu, traģisko kultūru). Kāda jūsuprāt nozīme ir traģiskā jēdzienam mūsdienās?
“No mākslas būtības, kura parasti tiek saprasta ar vienu vienīgu šķituma un skaistuma kategoriju, godīgā ceļā atvedināt traģisko nav iespējams. Vienīgi mūzikas gars dara mums saprotamu jūsmu par indivīda iznīcību. Atsevišķi šādas iznīcības piemēri rada izpratni par mūžīgo dionīsisko mākslu, kura liek gribai izpausties savā visvarenībā par spīti principio individuationis, mūžīgajai dzīvei – viņpus jebkurām parādībām un par spīti jebkurai iznīcībai. Metafiziskā jūsma par traģisko ir instinktīvās un neapzinātās dionīsiskās gudrības tulkojums tēlu valodā. Varonis, šī visaugstākā gribas izpausme, mums par prieku tiek noliegts, jo galu galā viņš ir tikai parādība, un tomēr šī iznīcība neskar gribas mūžīgo dzīvību,” (111. lpp) uzskata F. Nīče.
Antīkās traģēdijas pamatā ir mitoloģija, nozīmīgu loma tajā ir korim, tāpēc var teikt, ka tālaika traģēdija dzimst no mūzikas gara, taču mūsdienu traģēdija ir sadzīviska un piezemēta. Laiks un mode tai uzspiež savu zīmogu, svarīga ir politiskā situācija. Latvijā šobrīd ir tāda situācija, ka tauta vēlas vieglu izklaidi, tā alkst smieklu, jo dzīve daudz smieties neatļauj. Tāpēc plašu popularitāti piedzīvo nereti viduvējas komēdijas, atstājot ēnā mākslinieciski augstvērtīgu traģēdiju.
…
