Šajā dzejā dzīvo viss, kas ar jutekļiem aptverams, kļūst dzīvs un sāpošs. Tas pārņem sevī daļu no cilvēka sāpes. Tāpēc tik ļoti tuva mums liekas Vizmas Belševicas dzeja – viņa neko neslēpj. Galvenās un dziļākās jūtas, bez kurām Belševica savā dzejā neiztiek, ir mīlestība. Īpaši spēcīgi tās izpaužas pret dabu.
Belševica dabu uzsver kā cilvēka dzīves daļu, kā daļu no dzimtenes, arī kā vietu kur patverties garīgi smagos brīžos. Dabas izpostīšana nozīmētu visas cilvēces zudumu, jo tā ir dzīvība un cilvēks bez šīs mazās dzīvības izdzīvot nevar. Pārdzīvojums jūtams viscaur viņas dzejā.…
