Gadsimtu gaitā ir mainījusies apziņa par to, kas ir indivīds, bet kas ir grupa, sabiedrība, valsts. Tas skatāms jau no pirmatnējās sabiedrības vienošanās grupās, kur kopējiem medību mērķiem tika pakārtota katra grupas dalībnieka intereses, kur visi veidoja kopīgu, cieši saistītu cīņas un medību mehānismu, lai iegūtu tik nepieciešamo barību. Līdzīgi, indivīda vajadzības un vēlmes tika pakārtotas antīkajā pasaulē. Romā un Grieķijā kā viena no primārajām parādījās polisas nozīme un tās vajadzības. Tādējādi zuda individualitātes augstā vērtība, bet akcents tika likts uz sabiedrību, uz tās darbību, noderību augstāka mērķa labad. Šo uzskaitījumu var turpināt vēl un vēl, apstājoties arī pie totalitārām un komunistiskām iekārtām, kur zūd indivīds kā tāds, kur zūd viņa nozīme un pašizpausme. Tur visi ir vienoti, visi ir sabiedrības saitēm sieti.
Pretēji tam cilvēces attīstības un izaugsmes laikā ir bijuši posmi, kas orientējušies uz indivīda kā vērtību mēra slavēšanu. Apgaismība, ar cilvēka prāta nozīmes celšanu, romantisms, ar indivīda iekšējās sapņu, domu un cerību pasaules aktualizāciju, ekspresionisms ar subjektīvā pārdzīvojuma vērtību un mūsdienu postmodernā pasaule, kur bieži vien notikumi vērpjas ap indivīdu, ap subjektu un reizēm pat ap egoistu. Neiestingstot galējībās jāsaka, ka mūsdienās indivīda nozīme krietni vien ir kāpusi un guvusi attīstību. …
