Sešdesmitie – astoņdesmitie gadi ir laika periods, kad sākās latviešu atmoda. Domas par patriotismu cilvēkus ar katru dienu pieņēmās spēka. Un tas jaušams arī dzejnieka daiļradē, jo viņa melanholiskā pieskaņa rada skumjas par Latvijas brīvības zaudēšanu un pauž visas tautas sāpes par to. O. Vācietis apzinājās, ka viņa emociju atklāta izpausme dzejā var viņam dārgi maksāt, jo tajos laikos tāda dzeja bija uzskatīta par nevēlamu un dzejnieks varēja tikt sodīts. Šī apziņa labi izpaužas šīs paša dzejoļa nobeigumā:
Tas ir malds –
Kaut ko izsaukt no dzīves par puscenu,
Tāpēc dzejnieki dzīvē
Tikpat skumji kā zaldāti krīt.…
