Cilvēki ar izkoptu ekoloģisko pasaules uzskatu savā rīcībā izpauž visu personību, izraisot ārkārtēju enerģiju un saistības. Šāda rīcība ir mierīga un demokrātiska un nodrošina ekoloģisko ilgtspējību. Ekoloģiskā sevis atklāšana modina prieku, kas rada līdzdalību, savukārt izraisot plašāku identificēšanos un tādējādi – lielākas saistības. Tās palielina rūpes par cilvēkiem un padziļina rūpes par tām būtnēm, kas nav cilvēki.
Cik es izprotu, tad runājot par dziļo ekoloģiju ir jārunā par trīs lietām: gādību par zemi, cilvēkiem un godprātīgu sadali. Gādība par zemi visupirms sākas ar izpratni par to, ka mēs – cilvēki – esam dabas sastāvdaļas jeb zemes ekosistēmas elementi. Tālāk ejot, tā ir dziļā ekoloģija, domāšana septiņas paaudzes uz priekšu… Lielā mērā tā ir gādība par augsni, no kuras nereti ir atkarīga cilvēku labklājība gan ģimenes, gan valsts mērogā. Par augsnes veselību var spriest pēc dzīvo būtņu daudzuma tajā. Tīri praktiski gādība par zemi izpaužas kā intensīvi, bet ekoloģiski apsaimniekotas nelielas teritorijas, plašākās teritorijās daba atstāta neskarta, mazāka iejaukšanās tās dabiskajos procesos, metodes un dzīvesveids, kas tajā pašā laikā palīdz atjaunot saikni ar dabu.
Gādība par cilvēkiem nozīmē domāt par cilvēci globāli – individuālā, kopienas, globālā un arī nākotnes paaudžu līmenī. …
