Postmodernisms, iespējams, ir viens no neskaidrāk definētajiem jēdzieniem mūsdienu latviešu kultūras telpā, taču nevar piekrist Berelim, ka vēlēšanās noskaidrot šī jēdziena būtību ir “nepiepildāma un, šķiet, zināmā mērā pat bezjēdzīga.”1 Iļja Iļjins (Ильин) postmodernismu definē kā specifisku pasaules izjūtu un pasaules izpratni, uzsverot, ka postmodernisms formējies jau pēc Otrā pasaules kara dažādās sfērās – literatūrā, mūzikā, glezniecībā, arhitektūrā u.c., taču no 20. gadsimta 80. gadu sākuma iespējams runāt par postmodernismu kā vispārēju estētisku rietumu kultūras fenomenu, kam izstrādāti arī teorētiskie principi.2 Savukārt Terijs Īgltons (Eaglton) postmodernismu sauc par “kultūras stilu,”3 kas, iespējams, ir visprecīzākais šīs parādības apzīmējums.
Lai arī postmodernisma sauklis vērsts uz noliegumu – “nav vērts meklēt būtību, jo tās nav un viss it tikai reprodukcijas reprodukcija”, tomēr arī postmodernismam kā konkrētam, vienotam kultūras stilam piemīt noteiktas pazīmes – eklektisms, relatīvisms, iracionālisms, fragmentācija, imitācija, simulācija, ironija, citēšana utt. Protams, runājot par dažādām izpausmes jomām, šīs pazīmes arī dažādi izpaudīsies. …
