Oginskis tiek nogalināts gultā, kurā abi ieņēmuši mazo Elgu, un Staršenska sieva ir patiesi satriekta par sava bērnības drauga, mīļotā nāvi: „Es nīstu tevi! Es spļauju uz tevi!”
Bruņinieks pamostas no baisā sapņa un steidzas ātrāk tikt prom no baisā klostera. Mūks, ko viņš saticis naktī, tad arī bijis pats grāfs Staršenskis, kurš savu pili pārvērtis par klosteri, un savu ticību velta tikai Dievam: „Nu, tad pielūko... Ka tev galu galā arī nav jādibina klosteris,” Mūks saka Bruņiniekam jau lugas sākumā.
Lugas esence un jēga tiek izteikta jau lugas sākumā, kurā Mūks apgalvo: „Lai neviens nedibina savu laimi uz sievu un bērnu.” Un, protams, šeit nav runa tikai par sievu un bērnu, bet vispār savas dzīves laimes balstīšana uz jebkādām ārējām vērtībām un citiem cilvēkiem. Ir jābūt tik pašpietiekamam, lai itin nekas nespētu sagraut dzīvi pilnībā. Tāpat arī attiecībās vienmēr jāsaglabā lietas, kas ir tikai tavas un ar otru cilvēku nav saistītas, un kuras paliktu brīdī, kad šī savienība izjuktu, – darbs, draugi vai kāds hobijs.
…
