Tiesības dzīvot tīrā, bioloģiski daudzveidīgā, iespējami mazāk piesārņotā vidē ir būtiska cilvēka dzīves sastāvdaļa. Mūsu pienākums ir atstāt nākamajām paaudzēm ne sliktākas kvalitātes apkārtējo vidi par to, ko mantojam no saviem vecākiem. Tāpēc savā darbā pieskaršos tādiem jautājumiem kā vides tiesības un teritoriālā plānošana un tās lomai vides aizsardzībā.
Veicot savu darbu, centos izmantot noteikumus, kas regulē vides aizsardzību gan Latvijā, gan Eiropas Savienībā.
Vides tiesības
Ar jēdzienu „vide” kā vides tiesību aizsargājamo objektu apzīmē cilvēka ekoloģisko vidi – cilvēka dzīves dabisko pamatu kopumu, it īpaši vides pamatelementus: zemi, gaisu, ūdeni, biosfēru un šo elementu dažādas mijiedarbības.1
Tas, ka mūsdienu pasaulē cilvēks ir veidojos un ietekmējis vidi, nemaina šo „dabas vides” nozīmi.
Jēdziens „vides tiesības” apzīmē tiesību normu kopumu, kas izveidots, lai aizsargātu vidi. Tādēļ ar tādu pašu nozīmi tiek veidots arī apzīmējums „vides aizsardzības tiesības”.
„Vides aizsardzības tiesības” izskata to, ka vide ir apdraudēta, un šīs tiesības ir atbildes reakcija uz vides apdraudējumiem. Šeit runa ir par vides aizsardzību no īpašiem draudiem, kas izriet no cilvēka dzīves modernizācijas un nodara videi kaitējumu, turklāt dabas objektu atjaunošana iespējama tikai ierobežotā mērā.…
