Var teikt, ka kristietība nekad nebija īpaši vienota reliģija. Izplatoties dažādās valstīs un pilsētās, tā pakāpeniski asimilējās, saplūstot kopā ar tās zemes tradīcijām un paražām. Tieši tāpēc var teikt, ka katra zeme, it īpaši Austrumi un Rietumi, citādāk uztvēra dažus jautājumus, saistītus ar kristīgo reliģiju. No šīs nesaprašanās arī izauga ļoti daudzi konflikti un strīdi.
Visā savā pastāvēšanas laikā kristīgā Baznīca piedzīvoja ne vienu vien konfliktu, daži norisinājās gludāk, bet daži diemžēl smagāk. Kā vienu no vissmagākajiem Baznīcas konfliktiem var minēt 1054. gada shizmu, kuras sekas ietekmēja visu turpmāko baznīcas dzīvi. Rietumu katoļu un grieķu katoļu baznīcas konflikts, manuprāt, ir viena no spilgtākajām parādībām, kura raksturo viduslaiku vēstures posmu, jo var teikt, ka šis konflikts risinājās visa posma garumā, jo neviena no pusēm nebija gatava atstāt savas pozīcijas un piekāpties citai.
Kā viens veselums, baznīcā beidza pastāvēt kopā ar Romas impērijas krišanu 476. gadā, bet nevar teikt, ka līdz šīm momentam starp rietumu un austrumu pusēm nebija konfliktu. Bet tieši pēc impērijas krišanās sākās abu pasaules daļu cīņa gan par reliģisko, gan par politisko kundzību. Iezīmējās divi sakrāli centri – Romā un Konstantinopolē, un katram no šiem centriem bija savi argumenti, kāpēc tieši viņām vajag būt galvenajam reliģiskajam centram un Romas Impērijas tradīciju turpinātājām. …
