Pirmos 20 cilvēka dzīves gadus personības bioloģiskā un psiholoģiskā attīstība virzās paralēli, vēlāk tie viens otru iespaido aizvien biežāk. Līdz dzimumnobriešanai dominējošais ir attīstības bioloģiskais ritms, bet dzīves vidusdaļā dominējošā ir psiholoģiskā attīstība.
Psihosomatiskās saslimšanas ir atbildes reakcija uz psiholoģiskiem un fiziskiem kairinājumiem.
Ir ļoti daudz faktoru, kuri var veicināt psihosomatisku traucējumu attīstību: - iedzimta nosliece, neirodinamiski traucējumi un dažādas personības attīstības īpatnības. Pie tādām pieder: - noslēgtība, apvaldība, neuzticēšanās, jūtīgums, negatīvu emociju pārsvars pār pozitīvajām, zems intelektuālisms u.c. Par būtisku jāuzskata katra konkrētā indivīda psihisko un fizisko stāvokli brīdī, kad darbojas psihotraumējošais faktors.
Iespējamie faktori, kuru gadījumā indivīds varētu būt vairāk pakļauts psihosomatisku traucējumu rašanās riskam ir neskaitāmi daudz. Šeit būtiska ir bioloģisko, psiholoģisko un sociālo faktoru kombinācija. Iespējamie cēloņi , kas var veicināt vai izsaukt psihosomatiskus traucējumus, ir nespecifiska iedzimta nosliece, iedzimta predispozīcija uz psihosomatiskiem traucējumiem, neirodinamiski traucējumi, dažādas personības īpatnības , kā arī indivīda psihiskais un fiziskais stāvoklis brīdī, kad darbojas psihotraumējošais faktors. Svarīgs ir arī to psihotraumējošo notikumu raksturs un ilgums, kuru darbības rezultātā cilvēks zaudē psihofizioloģisko līdzsvaru. Klīniskie pētījumi liecina, ka arvien vairāk jaundzimušo ir fiziski un psihiski attīstības traucējumi. …
