Vēsturiskā attīstība.
Klasiskā liberālisma filozofijas sākumi Eiropas sabiedriskajā domā ir meklējami Renesanses laikmetā, bet pirmie elementi atrodami jau antīkajā pasaulē un agrīnajās kristietības mācībās. Jau Sofokla "Antigonā" un Eshila "Atbrīvotajā Prometejā" var atrast liberālo domu uzplaiksnījumus.
XVIII gadu simtenis, kas iegājis vēsturē ar "filozofiskā gadsimta", "apgaismības gadsimta" nosaukumu kļūst par klasiskā liberālisma ziedu laiku. Voltērs, Š.L.Monteskjē, Ā.Smits, D.Rikardo, T.Džefersons, lūk, tikai dažu slavenu cilvēku vārdi, kas nodrošināja liberālisma uzvaras gājienu, absolūtisma un merkantilisma un to radītās stagnācijas sagrāvi Rietumu pasaulē, cilvēku atbrīvošanu no dzimtbūtniecības un verdzības važām. Par klasiskā liberālisma devīzi kļuva Lielās Franču revolūcijas lozungs "Brīvība, vienlīdzība, brālība". Vēlāk apzinoties neierobežotās valsts varas un personas brīvības antagonismu, nāca slavenā prasība laissez faire t.i., prasība pēc valsts neiejaukšanās indivīda darīšanās.
XIX gadsimtā klasiskais liberālisms kļuva par valdošo sabiedriskās domas virzienu Rietumeiropā un ASV, taču jau gadsimta beigās to sāka apdraudēt dažādu virzienu kolektīvisma idejas, kuru galējas izpausmes guva iemiesojumu XX gadsimta totalitārajās diktatūrās.
…
