Sava teksta ievadā M.Kūle ļoti skaidri parāda to, cik patiesībā jēdziens „ētika” un izpratne par šo jēdzienu ir atšķirīga un mainīga laika gaitā. Kā piemēru viņa min vairākus filozofus un viņu viedokli par ētiskiem jautājumiem. Ričards Bernšteins uzsver, ka pasaulē nav noteikta, vienota morāle, jo cilvēka ētiskās jūtas ir atkarīgas tikai un vienīgi no sociālā un mantiskā stāvokļa, taču Frīdrihs Nīče uzskata, ka „labā” un „ļaunā” skaidrojumu ieviesuši kristīgie, kuru pārņēmis izmisums un atriebes kāre, izveidojot dalījumu „es kā labais” un „svešais kā ļaunais”. Taču mūsdienās, attiecībā uz ētiku, varam teikt, ka ētiskās vērtības ir kultūrvēsturiski nosacītas, atkarīgas no uztveres, situācijas, politikas, vienošanās un brīvības robežām. Tieši tāpēc Nīče saka, ka nepieciešams veidot vērtību hierarhiju – sakārtojumu no zemākās līdz augstākajai vērtībai. Norādot uz Nīči, autore liek aizdomāties par mūsdienu ētiskā sprieduma attiecībām ar aizejošajām kristīgajām vērtībām, ar aizmiršanos un citu vērtību sistēmu ievazāšanos cilvēku ikdienas pasaulē. Situācijā, kad vairs nepastāv stingru vērtību, stabilas kultūras kodu sistēmas, ir ļoti grūti noteikt „labo”. Tas kļūst gaistošs, izplūdis un nenoteikts, bieži pat nevajadzīgs, pretstatā ļaunajam, kas iezīmējas skaidrāk, jo kļūst privātāks, tuvāks un viennozīmīgāks katram vērtētājam.…
