Tātad objekti, kuri ir gan vēlamie, gan no kā baidās, tiek atmesti un tiek aizstāti ar identifikācijām, kas veidojas vēlākā seksa lomas uzvedībā. Tas arī noved pie vecāku attieksmes ieviešanas un superego jeb sirdsapziņas pirmsākumiem. Freida sieviešu psihoseksuālās attīstības apraksts šajā posmā ir gan mazāk skaidrs, gan pretrunīgi vērtēts.
Vēlāk viņš kā galveno pieredzi uzskatīja mazās meitenes izpratni, ka ne viņai, ne viņas mātei, ne arī nevienai sievietei nav dzimumlocekļa. Freids apraksta, kā tas izraisa dzimumlocekļa skaudību un to, kā mazā meitene devalvē visas sievietes. 'Viņa to ir redzējusi un zina, ka ir bez tā un vēlas to iegūt. . . Pēc tam, kad sieviete ir uzzinājusi par viņas narcisma brūci, viņai rodas mazvērtības sajūta ”(Freids 1925b: 336, 337). Šajā sakarā viņa vaino savu māti, “ka viņa nav pietiekami nodrošināta” (Freids 1925b: 338). Meitene atsakās no vēlmes pēc dzimumlocekļa, aizvietojot to ar bērnu vēlēšanos un tādējādi pārvēršot savu interesi par savu tēvu kā mīlestības objektu.
Pēc Freida teiktā, agrākajos pirms dzimumorgānu posmos “atšķirīgais komponentu instinkti, kas cenšas panākt baudu neatkarīgi viens no otra; falliskajā fāzē ir organizācija, kas pakārto otru, mudina uz dzimumorgānus un nozīmē ģenerāļa koordinācijas sākumu mudināt baudīt seksuālo funkciju ”(1940: 155). Galvenais falliskās stadijas aizstāvēšana ir represijas; tas ir, izvairoties no satraukuma,ko izraisa instinktīvas vēlmes, izspiežot tās no apziņas.
…
