Vientuļa savā mazajā sirsniņā, kas rūgtumā saraujas, kad mīļais mammucis viņu atstumj, norāj un aizdzen, lai nemaisītos pa kājām.
Mammucis viņas sirsniņā ieņem lielu vietiņu, vienīgi mīlestību, ko Bille tik ļoti alkst sagaidīt, viņa saņem ļoti reti. Biežāk tiek saņemts nosodījums, pārmetums, dzird apgalvojumus ka nekam nav derīga, neko neprot, ir stulbs kvaņķis, lemesis ar nolādētajām Gūtmaņu asinīm. Īsie, pelēkie, lodziņā apgrieztie mati ne pēc kā neizskatās, kur vien griezies par viņu kauns, viens vienīgs posts un negals.
Papucis gan Billi tā nesauc, viņš ir mīļš un kad ir pie laba prāta pat palutina ar kādu kārumiņu vai aizstāv no mammuča netaisnības. Billei tik nepatīk, kad papucis atnāk iereibis mājās un sāk ar mammuci strīdēties. Tad viņa nomūk kādā tālākā stūrī, saraujas maza, mazītiņa, aizspiež ausis tik cieši, ka galva sāk džinkstēt. Tā viņa dzird, ka kliedz, bet nedzird, ko kliedz.…
