Pievēršoties vairāk Kamī apgalvojumam, nevis cilvēka jēdziena izprašanai, varu teikt, ka saskatu tajā niansi, kas liek aizdomāties par viņa teikto. Filozofs rakstīja, ka „cilvēks ir vienīgā dzīvā radība, kas atsakās būt par to, kas tā ir”, un ja ļoti iedziļinās, tad var pamanīt, ka cilvēks pielīdzināts visām „dzīvajām būtnēm”, taču paskatoties uz cilvēka definīcijām, kuras vienbalsīgi saka, ka cilvēks atšķiras no šīm pārējām būtnēm ar to, ka tai ir prāts, tad, tā ir pilnīga taisnība, jo, lai atteiktos no kaut kā, piemēram, sevis pieņemšanas, ir jābūt spējai domāt. Kā zināms, cilvēks tāds ir vienīgais, un no tāda skata punkta es piekrītu šim filozofam.
Cilvēks ir tāds pat noslēpums, kā Dievs vai Visums, atšķirība ir tāda, ka kaut vai ik dienas esam cilvēku sabiedrībā, kā arī paši pavisam noteikti esam cilvēki – prātam ir grūti atbildēt uz jautājumu – KAS ir cilvēks? Gadi rit un domas papildina viena otru. Bet svarīgākais jautājums ir, vai cilvēks tik tiešām ir vienīgā dzīvā radība, kas atsakās būt par to, kas tā ir? Kūļi ir rakstījuši, ka „cilvēks ir paša iecere, viņš pastāv tikai tik daudz, cik sevi realizē”. Savu atbildi es balstu uz iepriekšējo teikumu un uzskatu, ka cilvēks tiešām ir vienīgā šāda veida būtne, bet tajā pašā laikā to nevar attiecināt uz visu cilvēci kā vienu veselu, bet gan dažādiem indivīdiem. Tie, kuri dzīvo savu dzīvi sevi maksimāli realizējot, neredz nepieciešamību izlikties par kādu citu, taču pārējie, nespējot un necenšoties atrast sevi, atsakās būt par to, kas tie patiesībā ir.
…
