Cilvēks piedzimst ne tikai kā bioloģiska, bet arī kā sociāla būtne, jo mācīšanās un audzināšana var notikt tikai sabiedrībā. No tā kā cilvēks jutīsies citu cilvēku sabiedrībā, kā spēs izmantot tās iespējas, ko dod kontakti ar citiem, būs atkarīgs gan viņa emocionālais stāvoklis, gan intelektuālā attīstība, gan personības atspoguļojums viņa pašapziņā. Pašvērtējums, pašcieņa un pretenziju līmenis ir tie personības rādītāji, kuri visvairāk ietekmē komunitīvās un sadarbības spējas. Ja cilvēka pašvērtējums, kas ir izziņas darbības rezultāts, ir neadekvāts, tad viņš izvairīsies no kontaktiem ar citiem cilvēkiem. Un pēc būtības ir vienalga, vai pašvērtējums ir paaugstināts vai pazemināts, jo saskarsme ar citiem cilvēkiem veidosies neproduktīva abos gadījumos.
Ja pašvērtējums ir prāta darbības rezultāts, sava ideālā “es”'un reālā “es” vērtējums, tad pašcieņa ir emocionālā attieksme pašam pret sevi. Skolotāji un vecāki bieži sūdzas par to, ka skolēni , īpaši pusaudži, neprot cienīt citus cilvēkus. Pašcieņu nevar iemācīt, to var ieaudzināt ar personīgo paraugu. Tātad tikai tādi vecāki un skolotāji spēs veicināt pašcieņas attīstību bērnos un skolēnos, kuri paši būs apveltīti ar spēju cienīt sevi, tātad arī citus. Pie kam ir grūti cienīt to, ko nepazīsti, bērniem ir ļoti daudz jāmācās, lai varētu veidot cieņpilnu attieksmi pret sevi un citiem. Skolotājam un vecākiem ir jāmāk un jāprot sevi ieraudzīt ar bērna acīm un tikai tad izvirzīt prasības pēc cieņas un mīlestības. …
