Pēc reihstāga velēšanām jūlijā nacisti bija kļuvuši par dominējošo partiju ar 230 vietām, tāpēc Hitlers pieprasīja savu iecelšanu par kancleru, ko 1933. gada janvārī apstiprināja Hindenburgs, kam sekoja 1933. gada 23. martā pieņemtais likums, kas Hitleram ļāva pieņemt likumus bez reihstāga starpniecības, tādējādi iezīmējot Veimāras republikas galu un nacistu ēras sākumu.
Veimāras republika atradās vēstures krustcelēs, jo līdzās 19. gadsimta idejām, tradīcijām, militārismu un autoritāru valdību, pastāvēja arī republikānisma, liberālisma un demokrātijas idejas. Vēlēšanās saņemto balsu skaita proporcionalitāte balsu skaitam parlamentā nozīmēja to, ka parlamentā bija daudz mazu partiju, kas apgrūtināja likumu pieņemšanu un noveda pie vājām, bieži vien īslaicīgām valdībām. Konstitūcijas 48. pants, kas deva prezidentam pilnvaras rīkoties bez parlamenta piekrišanas, nebija skaidri definēts, tādējādi vara varēja tikt pārmērīgi izmantota, kas vājināja vāciešu uzticēšanos demokrātijai. Veimāras republika atspoguļoja pārlieku ambiciozas un iekšējo spēku neatbalstītas demokrātijas izgāšanos.
…
