Gadsimta sākumā muižās dominēja graudkopība. Tad arī agrārā konjunktūra bija labvēlīga, labības cenas bija augstas. Taču 20to gadu beigās, kad graudkopību sāka nelabvēlīgi ietekmēt agrārā krīze, muižās sākās jaunu iespēju meklējumi. Taču jauninājumu ieviešanu kavēja klaušu saimniecība[5]. Visgrūtāk bija muižām atteikties no gadsimtiem ierastā dzimtcilvēku darbaspēka izmantošanas, kaut uz to mudināja vairāki apstākļi – mazs saimnieciskais efekts, zemnieku neapmierinātība un ārvalstu pieredze.
Pastiprinoties zemnieku dumpjiem 18.gs. otrajā pusē un 19.gs. sākumā, muižniecība bija spiesta sākt izstrādāt likumprojektu, kas reglamentētu zemnieku tiesisko stāvokli un materiālo stāvokli. Likumdošanas izstrādāšana bija ilgs process, kas, pastāvot konservatīvās muižniecības pretestībai, ilga no 1804. gada līdz pat 1861. gadam. [3. -96.lpp] Gadsimta pirmajā pusē zemes lielākā daļa visos novados piederēja dažāda lieluma privātām muižām. Otra lielākā īpašumu grupa bija kroņa muižas (visvairāk – 30 zemes - Kurzemē) [5]. Zemniekiem – iedzīvotāju lielākajai daļai – līdz 60tajiem gadiem zemes īpašumu tikpat kā nebija. …
