TEICĒJS: Reiz kādā ciemā dzīvoja neredzēti skaista meitenīte, māte viņu ļoti mīlēja un vecmāmiņa vēl vairāk. Lāga sieviņa lika uzadīt meitenei sarkanu cepurīti, kas tai tik ļoti piestāvēja, ka visi to iesauca par Sarkangalvīti.
SARKANGALVĪTE: Ome man uzdāvināja cepuri, bet vai tad tādu var likt galvā. Viņa, kā jau pagājušā gadsimta cilvēks, nekā no modes nesaprot. Izgāju ar šito uz ielas un visi mani sāka saukāt: Sarkangalvīte, Sarkangalvīte! Vilkšu labāk savu veco šļobenīti.
MĀTE: Atkal nagu nolauzu. Vakar biju pie manikīra un šodien atkal jāiet. Ā, čau, tu arī esi klāt. Tas labi. Zvanīja ome un teica, ka saķērusi kaut kādu vīrusu, pat īsti neatceros, ko viņa tur teica. Vienmēr viņai kaut kādas likstas atgadās. Tētis te uz balkona sagrillēja desiņas un gaļiņu, es vēl kaut ko pieliku klāt. Tu varēji pārvarēt savu slinkumu un aiznest omei launagu, viņa būs dikti pārsteigta par tavu čaklumu.…
