Grāmatā „Nabagi pilīs” stāsts atklājas caur maza zēna skatījumu, un tieši tādēļ tas domās aizved lasītāju tajā konkrētajā laikā – II pasaules kara laikā un pēckara pasaulē – īpašā veidā, ar karam neraksturīgu vieglumu, caur bērna naivo, bezrūpīgo un nesamaitāto uztveri. Caur pieauguša cilvēka atmiņām, kad viņam, esot četrgadīgam bērnam, kopā ar māti un mazo brālīti bija jādodas bēgļu gaitās, lai izbēgtu no Padomju varas. Caur cilvēka atmiņām, kurš, pat sakot: „No šā laika es neatceros nevienu smaidu. Itin kā dzīvesprieks būtu pametis valsti pilnīgu baiļu, neziņas un nāves varā,” to pasniedz ar dabiskumu, bez grūtsirdības vai nospiestības. Kā vienu lielu piedzīvojumu. Varbūt tāpēc, ka četrgadīgam un vēlāk pāris gadus vecākam zēnam nav tādas pieredzes, lai saprastu situācijas nopietnību. Bērns izdzīvo visu ar degsmi, slikto atstājot aiz muguras un pēc ilgāka laika spējot uz to paskatīties ar mierīgu sirdi. Tieši to autors sniedz lasītājam – atklāsmi, ka „vienīgais ķēdes posms, kas var saāķēt pagātni ar tagadni, ir cilvēks. Sava laika pēdējais liecinieks.”…
