Jau senatnē Homēru dēvēja par tautas dzejnieku;
Viņš tik plaši un vispusīgi parādījis grieķu dzīvi, ierašas, uzskatus, reliģiju, tik cieši saplūdis ar grieķu tautu, ka poēmās nav manāma dzejnieka individualitāte, viņa personiskie uzskati.
Tāpēc arī radās šaubas, vai šīs poēmas ir kāda noteikta autora darbs, vai tās nav vienkārši tautas daiļrades piemineklis.
Hēgelis.
Hēgelis pirmais skaidri atdalīja jautājumu par poēmu tautiskumu no «Homēra jautājuma».
Hēgelis saka, ka poēmu tautiskums nav jāmeklē kolektīvajā tautas daiļradē, bet dzejnieka mākā izteikt tautas domas un jūtas, dzejnieka spējā saaugt ar tautu domās un uzskatos.
Tas, ka eposs ir viena autora darbs, nebūt nenozīmē, ka šis darbs nav tautisks, un Homēra poēmu tautiskums nebūt nenoliedz iespēju, ka šīs poēmas ir sarakstījis viens dzejnieks.
Jau antīkie zinātnieki konstatēja pretrunas, nesaskaņotas vietas sižetā, stila dažādību, bet izskaidroja šos trūkumus ar to, ka teksti slikti saglabājušies, ka laika gaitā rapsodi tos papildinājuši ar dažādiem iespraudumiem.
Bet neviens nešaubījās, ka šos darbus uzrakstījis Homērs — reāla persona.
Hellēnisma laikmets
Hellēnisma laikmetā (3.-2. gs. pirms m. ē.) Homēra teksta pētīšanai veltīja sevišķu uzmanību.
Homēra izdevējs un komentētājs Aristarhs (217.—145. g.) rediģēja tekstu, izmetot vai vismaz atzīmējot aizdomīgās vietas eposā.
Bija arī cits uzskats. …
