Jautājums par mākslas darba uztveres estētikas zinātnei kļuvis jau gandrīz tradicionāls. Līdz ar modernās mākslas dzīves sarežģīšanos un netradicionālo mākslas formu rašanos uztvere kā īpaša apziņas funkcionēšanas forma iegūst sevišķu aktualitāti un kļūst gan par pašu mākslinieku, gan arī par mākslas kritikas, mākslas zinātnes un mākslas filozofijas īpašas uzmanības objektu.
Šīs problēmas atrisināšana sniegtu atbildes uz plašu, savstarpēji saistītu jautājumu spektru. Mēs aprobežosimies ar to specifisko rakursu, no kura lūkojoties, mākslas darba uztveres procesu nosaka provizoriskais izpratnes līmenis jeb, citiem vārdiem, - pirms-izpratne.
Skaistumu ikviens uztver atbilstoši savai apziņai un attīstībai, tam pakļauts viss, tā priekšā zemojas visi, pat vislepnākie. Patiesa skaistuma priekšā atkāpjas viss rupjais, banālais, zemais. Katrā, pat visprimitīvākajā cilvēkā, skaistums izraisa cildenas emocijas un gaišus centienus. Kaut vai uz pavisam īsu brītiņu dvēsele traucas augšup uz labāko, daiļo. Skatot patiesu skaistumu, cilvēks paceļas augstākās sfērās, tuvojas Patiesībai un izzina pasaules mērķus un uzdevumus. Skaistums ir pats spēcīgākais cilvēces pilnveidošanās faktors.…
