Visplašākajā nozīmē normas jēdziens tiek attiecināts pie latiņu „noteikums”, „paraugs”, „vadošais pirmsākums”.
Psiholoģijā korektā griešanās pie šī jēdziena paredz normu diferencēšanu pēc subjekta vecuma, dzimuma, sociālās, kultūras, etniskās piederības. Faktoru daudzveidība, kas nosaka atšķirības normās, jau pati pa sevi norāda uz pašas normas problēmas strīdīgumu, kuras saknes, no vienas puses, ir cilvēka psiholoģiskās attīstības kopējos bioloģiskajos likumos un viņa psihosociālā mijiedarbībā ar citiem cilvēkiem, no otras – ētiski-filozofiskajos uzskatos. Citiem vārdiem sakot, tā ir starpdisciplīnu problēma, kuru nav iespējams risināt, ņemot vērā tikai kādu vienu aspektu. Izskatīsim psiholoģijā visbiežāk pielietojamus normu veidus.
Statistiskā norma. Lielākā daļa īpašību, raksturojumu vai sasniegumu cilvēkiem ir vienādi. Vislielākais gadījumu daudzums ir izvietots pie vidējā lieluma un samazinās virzienā uz galējām vērtībām un ekstrēmiem variantiem. Bet pats „vidējais” variants nav vienāds ar „visbiežāko”, tas var būt pat izņēmums vai vispār reāli nekad neiestāties.…
