Sīzifs klasiski tiek uzskatīts par traģisku varoni un attēlots pret kalnu veļot akmeni. Par pārkāpumiem dievi viņu ir sodījuši ar briesmīgu sodu – veltīgu un bezjēdzīgu darbu. Kamēr Sīzifs cīnās ar savu akmeni, Kamī ir palūkojies uz šo varoni nedaudz plašāk – Sīzifs savu akmeni ne tikai veļ kalnā, ir arī brīži, kad Sīzifam jādodas no kalna lejā, kad akmens ir noripojis, lai to no jauna sāktu velt atpakaļ kalnā (ja vien Sīzifs nenonāk lejā reizē ar akmeni, šādu varbūtību Kamī neaplūko).
Sīzifs savām mokām neredz gala, tomēr Kamī uzskata, ka „Sīzifs ir stiprāks par savu akmeni”. Mīta traģiskums izpaužas tajā, ka varonim ir dota apziņa. Tieši apziņa ļauj viņam novērtēt notiekošo, redzēt sava darba bezjēdzību, kā arī to, ka tam nekad nebūs gala. Kamī uzskata, ka šis sods izpaustos kā sods tad, ja varonis cerētu uz veiksmi. …
