4. Raksturot varoņus. Stāsta fragmentā tēlota Vizma; viņa monologā akcentē arī Valteru un Terēzi. Vizma- emocionāla, jūtīga, paškritiska, gļēva, labprāt uzņemas cietējas lomu, iespējams, bijusi skolas centīgā meitene, kura tagad apjauš, cik tuvredzīga ir bijusi, nespēdama izmantot laiku sev par labu. Vizma ir ārēji salauzta- sastrādātas rokas, nodzīta kā darba zirgs, dzīvo tālu prom no civilizācijas. Kā ieslodzīta savā dzīves telpā. Iespējams, ka ārējais skaistums un sievišķība zudusi līdz ar dzīves pelēcību un vienmuļību. Neko no tā, kas Vizmai šobrīd pieder, viņa nevēlas, lai gan neizrāda iniciatīvu spert dzīves lielo soli- mainīties. Kāpēc viņas dzīvē tieši šis pagātnes notikums ir kā pamats salīdzinājumam? Vai dzīve nav piedāvājusi neko citu? Zemapziņā Vizma apcer Valteru- vīrieti, kurš pratis izvēlēties (vai apstākļi to izvēlējušies viņa vietā, jo ir atraitnis ar dzīves pieredzi) savu dzīves ceļu un nejūtas sagūstīts, salauzts (Valtera vides raksturojums ir cēls, bet pelēks un vienveidīgs- vismaz Vizmas acīm raugoties). Noslēpumainā būtne Terēza Vizmas acīm tēlota kā Valtera mūza; jūtama greizsirdība pret šo būtni: „ (..) tāpat kā viņa mīlestība pret Terēzi un kuras noslēpumu es tāpat kāroju uzminēt, lai ieietu viņas dvēselē.” Iespējams, Terēza ir Valtera bijusī sieva, kura mūžīgi paliks starp abiem, starp Valteru un Vizmu. Iespējams, viņus vieno - skola. Pēc zināma laika sprīža, atskatoties skolas vidē cilvēki izdara secinājumus- kas izdevies, kas izsapņots, kas palicis nesasniegts... Stāsta fr. nosaukums netieši norāda, ka pēcizlaiduma laiks-vasara- bijis skaistākais un bezrūpīgākais visā viņas kā pieaugušas sievietes mūžā. …
