Prātnieks ir runas vīrs, Slātavas jaunās paaudzes saimnieks, aitu un linu tirgotājs. Prātnieks nav augsti izglītots kā Pietuka Krustiņš, viņa garīgās attīstības līmenis ir tāds pats kā visiem pārējiem slātaviešiem vai čangaliešiem. Runas sēdē arī Prātnieks uzskata, ka no bazūņu skaņām baznīcai izbirs logi, bet krogus ainā viņš nevar atskārst, kur slēpjas kļūda čangaliešu skaitīšanā un pieļauj tādu pašu kļūdu, skaitot: „Es, viens, divi, trīs...” Taču, salīdzinot ar citiem slātaviešu vai čangaliešu saimniekiem, Prātnieks ir uzņēmīgāks, drošāks, neatlaidīgāks, savus nodomus īstenojot, nekautrīgāks, izvēloties līdzekļus. Laikā, kad pieaug naudas un mantas nozīme, tieši šīs īpašības nodrošina Prātniekam panākumus. Teodors Zeiferts Prātnieku raksturo: „Viltnieks, mērnieka labā roka”. (4, 430)
Prātnieks bija „jauns, skaists cilvēks ar apaļu seju, dzelteniem matiem un apģērbies kā visa jaunā paaudze.” Viņam bija melns kažoks, ar skaistu jostu un cepuri: „Prātnieks melnā aitādu kažokā, kuram pašu austa pelēka vadmala virsū, liela apkakle un sarkana josta. (..)” Romāna pirmajā daļā Prātnieks nolaiž acis vien runājot par precībām, bet vēlāk tās ļoti reti var pacelt netīras sirdsapziņas dēļ. Viņam bija ieradums graizīt kociņu, lai nebūtu slepeni jānolaiž acis. …
