Bedības jeb bēres

Dažādu tautu bedību ieražas liecina, ka atšķirības mirušo apglabāšanā sakņojas katras tautas reliģijā un uzskatos par dzīvību un nāvi.
Senie latvieši miršanu uzskatīja par dsabīgu norisi, par daļu no pasaules rituma. No miršanas nebaidījās, jo to saprata kā pāreju no dzīves šajā saulē uz dzīvi Viņā saulē.
Dainās izteikta latviešu pārliecība, ka mūža garums šai saulē ir Dieva ziņā.
Dieviņš raksta debesīs
Vienu mazu grāmatiņu,
Kam būs mirt, kam dzīvot
Šai baltā saulītē. (latviešu tautasdziesma)
Mūsu senču uztverē cilvēkam ir trīs daļas:
1. Augums, kas dzīvo un, mūžam beidzoties, irst un izirst;
2. Velis – auguma vieliskais dvīnis, kas turpina dzīvot veļos pēc auguma nāves;
3. Dvēsele, kas augumam mirstot aiziet pie Dieva.
Cilvēka augumu dod un uztur un atkal paņem Māra, jo viņas gādībā ir vieliskā pasaule.Dainās Mārai ir daudz dažādu apzīmējumu, kas saistās ar viņas plašo darbības lauku,m kā Veļu Māte, Zemes Māte, Ļaužu Māte, Lapu Māte, Meža māte, Sakarā ar miršanu viņu uzrunā par Veļu Māti, arī par Zemes Māti, tikai retu reizi saucot vārdā – Māra.
Bēres ir cilvēka mūža pēdējais gods. Mūža gājums šai saulē noslēdzies, un palicēji atvadās no mirušā, apcerot viņa mūžu, izteic savas žēlabas par šķiršanos, augumu nododami atpakaļ Mārai- Zemes Mātei. Bēres, parasti bija divu vai trīs dienu godi.
Vārds „bedības” cēlies no seno latgaliešu vārda best , kas nozīmē „rakt”.Savukārt vārds apglabāt nozīmē „nolikt kapenēs, lai glabājas”. Tāpēc bērēs ir jālieto vārds „bedīt”, apbedīt, nevis apglabāt.
Bedībās ir jādomā par diviem galvenajiem virzieniem. Pirmais – kā godam pavadīt tālākajā ceļā dvēseli, kas aizgājusi, otrs- kā dziedināt palicējus. Tautasdziesma saka:
„Vediet mani dziedādami ,
Nevediet raudādami,
Lai iet mana dvēselīte
Pie Dieviņa dziedādama.”…