Pieredzes veidā un vērojot citus, var iemācīties, ka agresija bieži ir „rezultatīva”. Bērns, kurš ar savu agresīvo darbību iebiedē citus bērnus, ļoti iespējams, kļūs aizvien agresīvāks. Šajā gadījumā agresija šķiet instrumentāla, jo sasniedz konkrētus mērķus. Kolektīva vardarbība arī reizēm ir „rezultatīva”. Grautiņus neplāno apzināti to instrumentālās vērtības dēļ, bet agresijai reizēm ir rezultāti. Ja arī ar agresiju nepanāk neko daudz, tad tā vienmēr pievērš uzmanību. Cilvēki apgūst agresīvu uzvedību, vērojot, kā citi savu agresīvo darbību rezultātā sasniedz kādus konkrētus mērķus8 .
Agresijas akti ir vairāku apstākļu (sāpju, diskomforta, frustrācijas, aizvainojumu) rezultāts. Šādi apstākļi mūs emocionāli uzbudina. Tas, vai rīkojamies agresīvi vai kā citādi, ir atkarīgs no sekām, kuras gribam sagaidīt. Agresija ir sagaidāma, kad esam uzbudināti un šāda rīcība šķiet droša un izdevīga9 .
Daudz vardarbīgu nodarījumu tiek paveikti grupās. Apstākļi, kas uz agresiju izprovocē atsevišķus indivīdus, var izprovocēt arī grupas. Grupas arī darbojas kā agresijas pastiprinātājs10 .
Agresija, šķiet, vairāk rada, nekā novērš tālāku agresiju. Sociālās mācīšanās pieeja iesaka pretdarboties faktoriem, kas provocē agresiju, piemēram, mācot cilvēkiem, kā mazināt negatīvo apstākļu ietekmi, modelējot ne-agresivitāti un veicinot ar agresiju nesavietojamas reakcijas11 .
…
