Meteori un meteorīti

Arī krītošā zvaigzne. Īslaicīga gaismas parādība Zemes atmosfērā, kas rodas meteoroīdam ar kosmisko ātrumu ieskrienot Zemes atmosfērā. Berzes dēļ meteoru veidojošais ķermenis sakarst un vairākumā gadījumu pilnīgi iztvaiko. Atsevišķos gadījumos tas nokrīt uz Zemes kā meteorīts.
Starpplanētu telpā atrodas neliels daudzums putekļu, akmentiņu, ledus gabalu un citu kosmiskās vielas fragmentu, kas riņķo apkārt Saulei. Tos sauc par meteoroīdiem. Tie var lidot kosmosā miljoniem gadu ilgi, līdz to ceļā trāpās Zeme vai cits debess ķermenis. Ja Zemes un meteoroīda trajektorijas krustojas, notiek sadursme. Meteoroīds ar lielu ātrumu ietriecas Zemes atmosfērā, lielās berzes dēļ sakarst, izkūst un iztvaiko. Pie debess redzams īslaicīgs svītrveida gaismas uzliesmojums, ko sauc par meteoru jeb “krītošo zvaigzni”. Spožu meteoru spēj radīt neliels meteoroīds smilšu grauda lielumā. Ļoti reti gadās meteori, kas spožumā pārspēj Venēru vai pat pilnu Mēnesi. Tos rada meteoroīdi, kuru masa ir daži grami un vairāk. Šādus meteorus sauc par bolīdiem. Bolīda lidojums ilgst vairākas sekundes. Atkarībā no lidojuma ātruma, bolīda krāsa ir balta, dzeltena vai sarkanīga. Gāzes, kas palikušas bolīda trajektorijā, vēl kādu brīdi turpina spīdēt. Šo parādību sauc par meteora pēdu.
Ja meteoroīdu spiets, kas veido meteoru plūsmu, ir izveidojies sen, tas ir plaši izkliedēts gar bijušās komētas orbītu un Zeme, riņķojot ap Sauli, katru gadu noteiktos datumos saskaras ar to. Ja meteoroīdu spiets ir izveidojies nesen, tas ir kompakts un saskare ar Zemi iespējama tikai reizi vairākos gados. Šādos gadījumos novērojama nevis meteoru plūsma, bet vesels meteoru lietus, kad stundas laikā var novērot daudzus tūkstošus meteoru. Ļoti spēcīgus meteoru lietus 1799., 1833., 1866. un 1966. gadā radīja Leonīdu meteoru plūsma. 1998. gadā prognozētais Leonīdu meteoru lietus nenotika.…