Augustīnu mēdz raksturot kā domātāju, kas dzīvojis uz robežas starp divām kultūras formām- antīko un viduslaiku. Kā augustīnisma tā arī visas patristikas būtība ir antīkās kultūras mantojuma sintēzē ar kristietiskajām vērtībām, kā arī nostādnē par ticības prioritāti salīdzinājumā ar zināšanām. Runa ir par filozofiju, kas ne tikai skaidro to, kas ir patiesība, bet arī atzīst pestīšanas patiesību un norāda uz šīs pestīšanas ceļiem.
Antīkās estētikas nostādņu ietekme Augustīna mācībā nav noliedzama, tomēr tas neizslēdz viņa navitāti. Ja pirmajā gadījumā domāšanas stils balstās uz kosmosa-logosa visaptverošas kārtības, harmonijas ideju, tad otrajā iezīmējas Radītāja un radītās pasaules dualitāte. Tomēr antīko domātāju idejas, īpaši šeit jāpiemin Plotīna mācība par emanāciju, asimilējušās Augustīna uzskatos. Viņa uzskatu analīze norāda uz visai ticamu varbūtību, ka Augustīnam bijusi pazīstama Plotīna teorija- daudz no tās viņš ir pieņēmis un attīstījis tālāk, taču atsevišķas domas ciņam palikušas svešas. Augustīna garīgā evolūcija ilga ievērojamu laiku. Sāka viņš ar eklektisko Cicerona filozofiju, tad aizraujas ar maniheismu, vīlies tajā viņš nonāk uz skeptiskās filozofijas ceļa, un visbeidzot, viņu aizrauj neoplatonisms un vēlāk tā kristietiskā interpretācija. (eit Ambrosija loma- viņu ietekmējis kā Filons, tā visa agrīnās patristikas aleksandriešu skola)
…
