Tajā pašā laikā, stāstot Lauras (vai savus) bērnības atgadījumus, viņa aizmirst, ka Laurai ir 5 gadi, un piecgadīgs bērns nevar izteikties un domāt tik precīzi, cik Zālīte to attaino, tāpēc tieši vietās, kur Laura domā, zūd ticamības sajūta. Bet visur citur varēja padomāt, pasmieties un paraudāt.
Zālīte ir arī attainojusi vienu mūsdienās ļoti uzplaukušu problēmu paaudžu attiecībās, kas ir nevēlēšanās atbildēt uz bērna jautājumiem. Pat, ja pieaugušajam cilvēkam tie liekas pilnīgi saprotami, mazam bērnam tā var būt pasaules jēga. Tāpēc vajag runāt ar saviem bērniem! Runāšanā ir visa būtība.
…
