Fuko izpratne par varu un Rortrija liberālā sabiedrības nejaušība

Fuko uzskata, ka galvenais uzdevums ir izvairīties no galvenā tiesību jautājuma – no jautājuma par augstāko valsts varu un tai padotajiem indivīdiem un augstākās varas un pakļaušanas vietā izvirzīt valdīšanas un pakļaušanas problēmu. Fuko uzskata, ka svarīgi ir varu aplūkot savā gala izpausmē , savā beigu stāvoklī , kur tā pārtop kapilāros – tātad varas reģionālā un lokālā izpausme. Fuko uzskata, ka jājautā nevis kādēļ vieni vai otri grib valdīt, bet gan kā tas viss norisinās pakļaušanas procesā vai tajos nepārtrauktajos procesos , kuri pakļauj, nosaka rīcību un izturēšanos. Par trešo piesardzības soli viņš uzskata – neuzskatīt varu par masveidīgu un vienveidīgu valdīšanas fenomenu , kad viens indivīds valda pār visiem vai viena cilvēka grupa pār pārējiem. Un kā ceturto piesardzības soli Fuko min metodes izvēli – ja tiek apgalvots, ka vara atbrīvojas un cirkulē, veido tīklu, tad tā ir daļēja patiesība.
Fuko uzskata, ka jāanalizē veids, kādā varas fenomeni, paņēmieni un procedūras darbojas zemākajos līmeņos, jāparāda, kā šīs procedūras pārvietojas, izplešas, izmainās un galvenais, kā tās tiek izvietotas un pievienotas globālajiem fenomeniem un kā vispārīgā vara vai ekonomiskais izdevīgums var iesaistīties šajā paņēmienu spēlē , kura zināmu laiku ir relatīvi neatkarīga un nenozīmīga.
Fuko uzskata, ka tas ko dara pilsētas galva vai citas analoģiskas institūcijas vēl neatsaucas uz šīm tiesībām un pilsoņu tiesībām , kuras būtībā ir augstākās valsts varas tiesības. Viņš uzskata, ka mēs esam nonākuši strupceļā , jo nevar vērsties pie augstākās valsts varas , lai ierobežotu disciplīnu un disciplināro varu - augstākā valsts vara un disciplīna , augstākā valsts vara un disciplīna nedalāmi ietilpst mūsu sabiedrības galvenajos varas mehānismos. Un lai cīnītos pret disciplināro varu jāvirzās pretim jaunām tiesībām , kuras būtu antidisciplināras un vienlaicīgi brīvas no augstākās valsts varas principa.
Fuko arī citādāk pēta saikni starp varu un racionalizāciju, pirmkārt viņš uzskata, ka nevar iztikt bez sabiedrības vai kultūras racionalizācijas kā tādas, bet analizējot šos procesus vairākās sfērās kļūst redzams, ka katrā no tām ir uzkrājusies kāda fundamentāla pieredze.
…