Kā zinām, 1629. gadā, pēc Altmarkas pamiera, tagadējās Latvijas teritorijā norisinājās būtiskas pārmaiņas. Pirmkārt, Latgale nokļuva Polijas-Lietuvas īpašumā, otrkārt, Vidzeme ar Rīgu – Zviedrijas.
Atkal Kurzemes un Zemgales hercogiste saglabāja savu patstāvību, palikdama hercogu pārvaldē. Tālākie notikumi gan Latvijas teritorijā, gan citur Eiropā, it sevišķi Krievijā, sekmēja Lielā Ziemeļu kara sākšanos 1700. gadā, kas beidzās 1721. gadā.
Krievija tolaik, 17. gadsimtā, bija milzīga valsts, bet salīdzinājumā ar Rietumeiropu – atpalikusi. Pilsētas bija vāji attīstītas, tirgus darījumos maz izmantoja naudu. Valsts ierēdņi atalgojumā saņēma zemi un uz tās dzīvojošos zemniekus. Krievija, varētu teikt, bija norobežojusies no Eiropas. Spēkā bija aizliegums ceļot uz ārzemēm. Latīņu rakstībā iespiestas grāmatas bija aizliegts turēt mājās, arī no ārzemēm tās nedrīkstēja ievest, jo “drukātavas ir arī Maskavā”. …
