Mūsdienās terminu ‘’tiesību norma’’ parasti saprot kā abstraktu, vispārīgu un saistošu, uz visiem sabiedrības locekļiem vērstu uzvedības priekšrakstu. Tiesību normas attiecas uz visiem sabiedrības locekļiem un uz nenoteiktu daudzumu vairākkārtēju konkrētu gadījumu skaitu. Tiesību norma nav tiesību norma netiek definēt kā līdzeklis, ar kuras palīdzību regulētu vienas personas rīcību. Tiesību norma attiecas ne tikai uz vienu konkrētu situāciju, bet uz visām tiesību normā ietvertajām abstrakti aprakstītajām situācijām.1
Visu tiesību normu pamatā ir noteikti vienādi pamatprincipi, taču starp tām pastāv arī nelielas atšķirības, kuras palīdz definēt tās konkrēto mērķi.
Vācijas tiesību teorijā viedoklis, ka tiesību normas pēc to satura iedalāmas pilnīgajās un nepilnīgajās normās, ir dominējošs. Pie pilnīgo tiesību normu klasifikācijas parasti pieskaita pavēli un atļauju. Pavēle un atļauja būtībā tiek uzskatītas par sava veida standartiem, kuriem nepiemīt krasi atšķirīgas pazīmes. Nepilnīgās normas var izraisīt juridiskas sekas tikai saistībā ar citām tiesību normām, jo sniedz nepieciešamās ziņas to izpratnei. Nepilnīgās normas veic dažādas palīgfunkcijas, tāpēc to klasifikācija izraisa vispārēju interesi.…
